Liriskās ģeogrāfijas: literārās telpas kartēšana latviešu rakstnieču romānos un īsprozā. (Latvian)

The aim of the article is to explore the use of digital mapping tools in the study of history of women’s writing. Considering that space is never neutral and women are positioned in the world differently than men, women’s relationship to space also differs. Applying digital mapping tools (Google Maps, GIS) to the corpus of 110 prose texts (sketches, short stories, novels) by Latvian women writers, published between 1872 and 1940, we are particularly interested in the geography of women’s literary space and the relationship between women’s writing and social history, which are closely related. In the first part of the article, we look at the application of data visualization and digital mapping methods and tools in literary research, as well as the concepts of geocriticism and geo-parler femme for the interpretation of literary texts. Furthermore, using the results of literary digital mapping and combining distant and close reading approaches, we question the territory of women’s literary space and the representations of local and global geography in women’s writing, arriving at a conclusion that women writers’ biographical and literary maps often overlap. In the final part of the article we analyse Marta Grimma’s autobiographical and literary works as a case study of the practice of integrating biographical cartography into fiction, proposing that Grimma uses the geo-parler femme narrative strategy to inscribe bodily and emotional experiences in her literary works. [ABSTRACT FROM AUTHOR]

20. gs. 20. gados Latvijas literatūras procesa apskatos un kritikās ienāk apzīmējumi “literārās ekskursijas”, “ģeogrāfiskā beletristika” un apzīmējums, ko arī izmantojam šī pētījuma virsrakstā – “liriskā ģeogrāfija”. Visus apzīmējumus lietojis Andrejs Upīts savos pārskatos par jaunāko latviešu literatūru žurnālā “Domas”, visbiežāk tieši pēdējo apzīmējumu, pamatojot, ka liriskā ģeogrāfija latviešu literatūrā “aug līdz ar rakstnieku ārzemju ceļojumiem ar Kultūras fonda biļetēm un bez tām” (Upīts 1927). Upīts šeit atsaucas uz 1920. gadā tika nodibināto Kultūras fondu, kurš atbalstīja gan dažādas kultūras iestādes, gan individuālus māksliniekus, tajā skaitā to braucienus uz ārvalstīm. Zīmīgi, ka, raksturojot Emīlijas Prūsas romānu “Itāliete”, Upīts atzinīgi izsakās nevis par darba literārajām kvalitātēm, bet gan par to, ka Prūsa “pārāk nejūsmo, izsargās no lieka lirisma, tēlo pietiekoši sīki un lietišķi, katrā vietā un atsevišķā priekšmetā uztver to raksturīgāko un nekur daudz neatkāpjas no zinātniskā ģeogrāfijā un ceļa vadoņos lasītā” (Upīts 1927). [ABSTRACT FROM AUTHOR]

Copyright of Letonica is the property of University of Latvia, Institute of Literature, Folklore & Art and its content may not be copied or emailed to multiple sites or posted to a listserv without the copyright holder's express written permission. However, users may print, download, or email articles for individual use. This abstract may be abridged. No warranty is given about the accuracy of the copy. Users should refer to the original published version of the material for the full abstract. (Copyright applies to all Abstracts.)